Mākslinieces māte Lilija cēlusies no Cēsu puses, viņas asinīm esot bijis lībiešu asiņu piejaukums. Vecāsmātes tēvs pat runājis lībiski.
Margaritas tēvs Jānis Barviks ir nācis no Zemgales, no pašas leišmales, Rupuļu ciema. Būdams vienkāršs zemnieka dēls, mācījies patstāvīgi un ar bagātā onkuļa palīdzību aizbrauc uz Vāciju, kur izstudē par agronomu.
Viņas vecāki, kā daudzi latvieši tajā laikā, katrs citādā ceļā bija nokļuvuši Krievijā, iepazinušies Maskavā, peļņas nolūkos devušies uz Krievijas vidieni, kur Vladimirā piedzimst arī Margarita. Kad meitenei ir četri gadi, ģimene atgriežas Latvijā.
Mākslinieces mamma esot bijusi praktiskas dabas cilvēks un gana stingra, meklējusi skolu ar pēc iespējas dzelžaināku disciplīnu, vēlējusies, lai meita kļūst par zobārsti.
Mīlestību uz literatūru veicinājusi vecmāmiņa Jūlija, kas stāstījusi aizraujošas pasakas un rosinājusi mazās meitenes iztēli. Bet Natālijas Draudziņas privātskolas latviešu valodas skolotāja mudinājusi mazo skolnieci ne tikai lasīt, bet izlasīto arī uzzīmēt.
Vislielākā savstarpējā sapratne meitenei bija ar tēvu, kurš arī pats jaunībā bija vēlējies kļūt par mākslinieku, tāpēc novērtēja Margaritas zīmēšanas talantu un atbalstīja viņu tajā jau no pašas bērnības. Vēlāk māksliniece stāstīs: “Viņš vienmēr gādāja, lai man bērnībā būtu zīmuļi un papīrs. Esmu izaugusi ar mūsu vecmeistaru Jaņa Rozentāla un Vilhelma Purvīša gleznām, jo tēvs mani vienmēr veda uz visām izstādēm. Man pat šķiet, ka es vispirms iemācījos rokās turēt zīmuli, nevis staigāt. Jau agrā bērnībā nodomāju, ka būšu māksliniece” (A.Bormane, 2006).
Margarita Stāraste mācījusies vairākās Rīgas skolās – Valda Zālīša pirmajā pamatskolā, Natālijas Draudziņas privātskolā, Rīgas 8. pamatskolā, bet no 1929.gada Rīgas 3. meiteņu ģimnāzijā (tagad – Rīgas Valsts 3. ģimnāzija), kuru absolvē 1933.gadā.
Tajā pašā gadā piepildās Margaritas sen lolotais sapnis un viņa iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1933. līdz 1941. gadam mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Purvīša dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā pie Konrāda Ubāna, Jāņa Kugas un Vilhelma Purvīša. 1952. gadā absolvējusi akadēmijas Grafikas nodaļu.
Margarita Stāraste bija precējusies ar koktēlnieku Kārli Stārastu laikā no 1941. līdz 1969. gadam, lai gan vīrs no ģimenes aizgājis jau 1950. gadā. 1944.gadā piedzimst meita Lilita.
Maksliniecei ir četri mazbērni un pieci mazmazbērni.
1993. gadā apprecējusies ar nīderlandieti, jaunības dienu mīlestību Geritu Bordeviku, ar kuru bijusi precējusies līdz viņa nāvei 2000. gadā.
Nīderlandē dzīvojusi no 1992. līdz 2000. gadam. 2000.gadā Stāraste atgriezās Latvijā un vēl joprojām cītīgi rakstīja un zīmēja līdz pat 2008.gadam, kad māksliniecei bija jau 94.
1937. gadā sākusi piedalīties izstādēs, ir bijušas trīs personālizstādes: 1989., 1994. un 2010.gadā Mākslas muzejā.
1964. gadā kļuvusi par Latvijas Mākslinieku savienības biedri.
1982. gadā saņēma Pastariņa prēmiju.
1991. gadā kļuvusi par Latvijas Rakstnieku savienības biedri.
1994. gadā Latvijas Pasts izdeva pastmarku bloku “Margaritai Stārastei 80”, un tajā ietilpstošās trīs pastmarkas ar savu grāmatu tēliem veidoja pati jubilāre. Savukārt 2004. gadā Margarita Stāraste bija autore Latvijas Pasta izdotajām Ziemassvētku sērijas pastmarkām. 2014. gada 2. februārī Latvijas Pasts rīko rakstnieces un ilustratores 100 gadu jubilejai veltītās aploksnes speciālo zīmogošanu.
1999. gadā Stāraste ir saņēmusi III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
2008.gadā saņēma Meža nozares Gada balvas “Zelta Čiekurs” goda rakstu.
2013.gadā saņēmusi Autortiesibu bezgalības balvu.
2014.gadā ieguva Latvijas Literatūras gada mūža balvu.
Margarita Stāraste aizgājusi aizsaulē 2014.gada 18.februārī, Rīgā un apglabāta Meža kapos Makslinieku kalniņā.
Mākslinieces pirmās ilustrētās bērnu grāmatas ar pašas tekstu iznāca kara gados – viņa tās bija iesniegusi Helmāram Rudzītim “Grāmatu draugā” un Miķelim Goperam “Zelta ābelē”. 1942. gadā vienlaikus iznāca “Balti tīri sniega vīri” un “Ziemas grāmata”.
Pirmās literārās bērnu grāmatas ar pašas tekstu:
• Balti tīri sniega vīri (1942),
• Ziemas grāmata (1942),
• Četri gadalaiki (1943),
• Ej pie rūķa skoloties! (1943),
• Pintiķu ciems (1943),
• Viena maza pilsētiņa (1943),
• Ziemassvētku pasakas (1943),
• Lieldienas! Lieldienas! (1944),
• Rūķa Labrenča skola (1947).
No piecdesmito gadu otrās puses darbojusies grāmatu grafikā, ilustrējusi Dzidras Rinkules-Zemzares, Ērika Ādamsona, Zentas Ērgles, P. Bauģa, Mirdzas Bendrupes, Cecīlijas Dineres, A. Gobas, Žaņa Grīvas, Jāzepa Osmaņa darbus bērniem.
Sarakstījusi pasaku grāmatas:
• Pelēkais namiņš (1957),
• Zīļuks (1961),
• Saulīte (1964),
• Pasaku ābece (1969),
• Tince grib mācīties (1969),
• Ziemas pasaka (1972),
• Lācīša Rūcīša raibā diena (1977),
• Kas notiek Dižmežā? (1987),
• Laimes zeme (1993),
• Zili brīnumi zaļā dārzā (1998),
• Sārtuļa brīnišķais ceļojums (1999),
• Laimes sēkliņa (2002).
Atgriežoties no Āfrikas ceļojuma kopā ar savu draudzeni rakstnieci Zentu Ērgli, Stāraste rada tajā laikā popularitāti ieguvušas grāmatas:
• “Ieviņa Āfrikā” (1974),
• “Ato un brīnumpērle” (1975).
Margratita Stāraste ir sastādījusi un ilustrējusi tautasdziesmu izlases:
• Runci, runci, vāri putru (1971),
• Nāc mežā ciemot (1979),
• Dūc kukainīši (1989).
Māksliniece ir līdzautore arī 1994. gadā iznākušajam lībiešu tautasdziesmu krājumam «Urū! Rurū!», kas tika izdots latviešu un lībiešu valodā. Viņa ir veidojusi pasaku kalendārus no 1999. līdz 2014. gadam.
Savas mākslinieciskās darbības 66 gados Margarita Stāraste ir sarakstījusi un ilustrējusi ap 100 grāmatu. Ilustrācijas tapušas arī vairāk nekā 40 citu autoru darbiem, tā radot prieku un pirmo iepazīšanos ar grāmatu daudzām Latvijas bērnu paaudzēm.
Viena no vispopulārākajām un arī māksliniecei vistuvākajām ir viņas radīta pasaka “Zīļuks” (1961).Ar iemīļota tēla Zīļuka gaitām iepazinušies ne tikai latviešu bērni. Šī grāmata izdota arī krievu, vācu, lietuviešu, angļu, poļu, čehu, un pat japāņu valodā. Margaritas Stārastes izvēlētā ilustrāciju stilistika – apaļās formas, dabas tematika, košo un silto krāsu palete ir atpazīstama uzreiz, un bērniem tā ir tuva un saprotama jau vairākās paaudzēs. Autores darbos sava seja un personība ir ne vien cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī kokiem, augiem un pat dabas parādībām. Stārastes ilustrācijām un tekstiem ir raksturīga pozitīva un sirsnīga emocionālā intonācija, savukārt izvēlētie tēli ir labestīgi un zinātkāri. Iespējams tieši tāpēc vēl arvien Zīļuks, Tince, Pintiķi, Kraukšķītis, Knipusis, rūķi, sniegavīri, dažādie kukainīši un citi rakstnieces radītie tēli priecē jaunos lasītājus un sniedz pirmo ieskatu plašajā pasaulē.
Margarita Stāraste rakstijusi ari scenarijus TV, kā arī daudzus gadus veidojusi leļļu skices un dekorācijas Leļļu teātra izrādēm “Pelēkais namiņš” (1959), “Meža bērni” (1961), kā arī populārajam Jaunatnes teātra iestudējumam “Pauks un Šmauks” (1957). Arī 2015.gada Leļļu teātris ir iestudējis mākslinieces radito pasaku “Kas notiek Dižmežā?” (režisors M. Koristins). Ideja režisoram radās 2014.gada sākumā, kad tika atzīmēta rakstnieces 100. dzimšanas diena. Tā ir bijusi vēlme godināt Stārastes piemiņu un apliecināt viņas pasakām piemītošo nemainīgo vērtību – vienkāršos un sirsnīgos sižetus, kā arī pamatvertību – labais vienmēr uzvarēs ļauno.
© M.Stāraste / autortiesības – AKKA/LAA Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība. www.akka-laa.lv.
Materiāli no I.Erdmanes arhīva.
Pateicība M.Biezajam par sadarbību un iepriekšējās mājaslapas izveidi.
Pārpublicējot, atsauce uz mājaslapu ir obligāta.